Gaisa filtra prototips radās no elpošanas aizsargierīcēm, kas paredzētas cilvēka elpošanas aizsardzībai. Vēstures ieraksti liecina, ka jau pirmajā gadsimtā Romā dzīvsudraba attīrīšanas laikā cilvēki izmantoja maskas, kas izgatavotas no rupja lina. Turpmākajā ilgajā laika posmā gaisa filtri turpināja attīstīties, lai gan tos galvenokārt izmantoja kā elpceļu aizsardzības līdzekļus bīstamās nozarēs, piemēram, toksisko ķīmisko vielu ražošanā. 1827. gadā Roberts Brauns atklāja likumus, kas regulē mikroskopisko daļiņu kustību, kas padziļināja izpratni par gaisa filtrēšanas mehānismiem. Gaisa filtru straujā attīstība kļuva cieši saistīta ar militārās un elektronikas nozares izaugsmi. 1950. gados ASV veica padziļinātu pētījumu par stikla šķiedras filtru materiālu ražošanas procesiem, kā rezultātā tika veikti būtiski uzlabojumi un gaisa filtru turpmāka attīstība. 1960. gados parādījās HEPA (augstas efektivitātes daļiņu gaisa) filtri; līdz 1970. gadiem HEPA filtri, izmantojot smalku stikla šķiedras papīru kā filtrēšanas līdzekli, sasniedza filtrēšanas efektivitāti līdz 99,9998% daļiņām, kuru izmērs ir 0,3 mikroni. Kopš 1980. gadiem jaunu testēšanas metožu parādīšanās, stingrāki veiktspējas novērtējumi un paaugstinātas prasības filtrēšanas efektivitātei atklāja būtiskus ierobežojumus HEPA filtriem, kas mudināja izstrādāt ULPA (īpaši zema daļiņu gaisa) filtrus, kas piedāvā vēl augstāku veiktspēju.
Gaisa filtru dizains arī ir piedzīvojis ievērojamu progresu, jo īpaši atdalītāju likvidēšana, kā rezultātā tika izstrādāti "bez atdalītāju" (vai "minipleat") filtri. Filtri bez atdalītājiem ne tikai novērš risku, ka separatori var sabojāt filtra vidi, bet arī efektīvi palielina filtrēšanas virsmas laukumu, uzlabo filtrēšanas efektivitāti un samazina gaisa plūsmas pretestību, tādējādi samazinot enerģijas patēriņu. Turklāt gaisa filtri ir guvuši lielus panākumus augstas temperatūras izturības, korozijas izturības, ūdensizturības un pretmikrobu īpašību ziņā, efektīvi apmierinot dažādas specializētas prasības.


